Protestantu Bēres Latvijā
Latvijā liela daļa iedzīvotāju pieder pie dažādām protestantu konfesijām – visbiežāk tā ir Luterāņu baznīca, bet arī baptisti, adventisti, vasarsvētku draudzes un citas brīvās draudzes. Katrai no šīm konfesijām ir savas īpatnības, tomēr protestantu bēres kopumā raksturo vienkāršība, personiska attieksme un cerība uz augšāmcelšanos.
Nāves brīdis un sagatavošanās
Kad cilvēks mirst, protestantu tradīcijās īpaši uzsver garīgu mieru un aizlūgšanu. Nereti tuvinieki aicina mācītāju vēl pirms nāves, lai lūgtos kopā ar aizgājēju un palīdzētu sagatavoties mūžībai.
Pēc nāves tuvinieki vai apbedīšanas birojs sagatavo mirušā ķermeni. Luterāņu un baptistu tradīcijās nav stingri noteikti noteikumi par to, kā tieši jāapģērbj mirušais vai jāiekārto zārks, tomēr parasti izvēlas vienkāršu un cieņpilnu noformējumu.
Bēru ceremonija
Protestantu bēru dievkalpojums var notikt baznīcā, kapličā, kapsētā vai pat mirušā mājās – atkarībā no ģimenes vēlmēm. Luterāņu baznīcā šāda ceremonija tiek saukta par bēru dievkalpojumu.
Ceremoniju vada mācītājs vai draudzes vadītājs. Dievkalpojumā parasti ietilpst:
Svēto Rakstu lasījumi (piemēram, Psalms 23 – "Tas Kungs ir mans gans")
Dziesmas no dziesmu grāmatas
Lūgšanas par aizgājēja dvēseli un par tuviniekiem
Uzruna, kurā tiek runāts par mūžību, cerību uz augšāmcelšanos un Kristus žēlastību
Protestantu tradīcijā liels uzsvars tiek likts uz aizgājēja dzīves pieminēšanu un pateicību Dievam par kopīgi pavadīto laiku.
Apbedīšana
Pēc dievkalpojuma seko apbedīšana kapsētā. Mācītājs lasa Bībeles fragmentus un lūgšanas, piemēram:
"No zemes Tu esi radīts, pie zemes Tu atgriezīsies. Taču Kristū Tu augšāmcelsies."
Klātesošie met zemes saujas vai ziedus uz zārka kā atvadu simbolu. Tas ir cieņas apliecinājums aizgājējam.
Dažās protestantu draudzēs pieļauj arī kremāciju, ko aplūko kā praktisku jautājumu, nevis reliģisku problēmu, jo uzskata, ka Dievs augšāmcelšanā atjaunos dvēseli neatkarīgi no ķermeņa stāvokļa.
Sēras un piemiņa
Protestantu tradīcijā sērošana nav pārspīlēta. Uzsvars ir uz cerību un mierinājumu, ka nāve nav beigas. Parasti tiek atzīmēta arī mirušā piemiņa, piemēram, gada dienā vai īpašos dievkalpojumos.
Pēc bērēm bieži notiek klātais galds, kur tuvinieki dalās atmiņās, atbalsta viens otru un kopā piemin aizgājēju. Tas nav tikai sēru brīdis, bet arī iespēja izjust kopību un mieru.
Noslēgumā
Protestantu bēres Latvijā ir vienkāršas, bet garīgi nozīmīgas. Tās vērstas uz Dieva žēlastību, augšāmcelšanās cerību un mierinājumu dzīvajiem. Svarīgākais ir pateicība par aizgājēja dzīvi un uzticība Dieva apsolījumiem.