Latvijā bēru tradīcijas ir cieši saistītas ar tautas paražām, reliģiju un vēsturisko laiku ietekmi. Tās gadu gaitā ir mainījušās, saglabājot dažas senas iezīmes, vienlaikus pielāgojoties mūsdienu dzīves ritmam.
Senāk latviešu bēres bija spēcīgi sakņotas pagāniskajās un vēlāk kristīgajās tradīcijās. Tās norisinājās vairākas dienas. Mirušajam tika veltīta īpaša gaisotne mājās: dega sveces, aizklāti spoguļi, skanēja dziesmas. Bija svarīgi godināt dvēseli, nodrošinot tai mierīgu pāreju uz “viņsauli”. Liela nozīme bija sēru mielastam, kur tika pieminēts aizgājējs un simboliski atvadīts.
Padomju laikā reliģiskie rituāli tika ierobežoti, un bēres biežāk notika civilā garā. Tolaik dominēja standartizēta pieeja – mazāk personisku elementu, vairāk formalitāšu.
Mūsdienās bēru tradīcijas kļūst individuālākas un daudzveidīgākas. Cilvēki bieži izvēlas pielāgot ceremoniju atbilstoši aizgājēja personībai un dzīvesveidam. Palielinās arī kremācijas popularitāte, un tiek rīkotas nelielas, ģimeniskas atvadu ceremonijas. Nereti tiek izmantota mūzika, piemiņas video, dzejas lasījumi.
Vienlaikus daudzi vēl joprojām saglabā tradicionālās kristīgās vērtības – baznīcas dievkalpojumu, mācītāja klātbūtni un 9., 40. dienas atceres.
Tā Latvijā senais un jaunais savijas, ļaujot bēru tradīcijām būt gan cieņas pilnām, gan personiskām.