Kas ir kremācija?
Kremācija ir cilvēka mirstīgo atlieku sadedzināšanas process, kas tiek veikts augstas temperatūras krāsnī, īpaši pielāgotā telpā, ko sauc par krematoriju. Tas ir viens no diviem galvenajiem apbedīšanas veidiem, otrs ir tradicionālā apbedīšana zemē. Kremācija tiek uzskatīta par alternatīvu apbedīšanu, un tā kļūst arvien populārāka visā pasaulē, arī Latvijā.
Kremācijas procesā cilvēka ķermenis tiek ievietots zārkā, kas paredzēts dedzināšanai, un novietots kremācijas kamerā. Šajā kamerā temperatūra sasniedz apmēram 850–1000 grādus pēc Celsija, un sadedzināšanas process ilgst vidēji 1,5 līdz 2 stundas. Pēc sadedzināšanas paliek tikai nelielas kaulu atliekas, kuras tiek mehāniski samaltas smalkās pelnēs. Šie pelni tiek ievietoti urnā un nodoti piederīgajiem.
Mūsdienās kremāciju izvēlas dažādu iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem ir praktiskums. Kremācija parasti ir vienkāršāka, ātrāka un arī lētāka nekā tradicionāla apbedīšana. Tā neprasa lielu zemes platību, nav jāveic regulāra kapa kopšana, un pelnus iespējams uzglabāt vai izkaisīt vietā, kas mirušajam bija īpaši nozīmīga.
Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki izvēlas kremāciju, ir videi draudzīgums. Kaut gan kremācija rada CO₂ emisijas, tā izvairās no toksisko vielu izmantošanas, kas saistītas ar balzamēšanu, kā arī no zemes piesārņošanas ar sadalīšanās produktiem, kas notiek tradicionālos kapos. Turklāt bioloģiski noārdāmas urnas un iespēja pelnus izkaisīt dabā vai jūrā padara šo procesu zaļāku.
Kremācija arī ļauj vairāk iespēju piemiņai. Radinieki var pelnus glabāt mājās, apbedīt kolumbārijā, izkaisīt dabā vai pat izmantot radošos veidos — piemēram, izgatavot no pelniem piemiņas rotaslietas vai koku stādīšanai paredzētas kapsulas.
Latvijā kremāciju nodrošina vairākas krematorijas, un process tiek veikts atbilstoši visiem normatīvajiem aktiem. Likumdošana nosaka, kādos apstākļos un kur iespējams pelnus glabāt vai izkaisīt. Ir arī pieejamas piemiņas ceremonijas pirms vai pēc kremācijas, kas var būt līdzīgas tradicionālām bērēm ar radinieku piedalīšanos.