Ebreju Bēres Latvijā
Ebreju bēru tradīcijas Latvijā ir cieši saistītas ar senām jūdaisma reliģiskajām paražām, kas tiek ievērotas visā pasaulē. Ebreju kopiena Latvijā, lai arī salīdzinoši neliela, joprojām cenšas saglabāt šos svarīgos rituālus. Ebreju ticībā bēres ir svēts pienākums un viens no lielākajiem labajiem darbiem (hebrejiski – "hesed shel emet"), jo tas tiek veikts cilvēkam, kurš to vairs nevar atmaksāt.
Nāves brīdis un sagatavošanās
Kad cilvēks nomirst, tiek ziņots ebreju kopienas rabīnam un bēru dienestam. Parasti tiek saukta arī īpaša bēru brālība – "Hevra Kadisha" –, kas rūpējas par mirušā sagatavošanu apbedīšanai. Mirušā ķermenis tiek mazgāts un rituāli šķīstīts saskaņā ar senām tradīcijām (taharah). Tas notiek ar lielu cieņu, klusumā un ar īpašām lūgšanām.
Pēc šķīstīšanas mirušajam tiek uzvilkts vienkāršs balts lina apģērbs (tašihim), kas simbolizē vienlīdzību nāves priekšā – gan bagātie, gan nabagie tiek apbedīti vienādi. Galvā parasti tiek uzlikta neliela auduma cepurīte (kipā).
Bēru ceremonija
Ebreju bēres tradicionāli notiek iespējami ātri – vēl tajā pašā vai nākamajā dienā pēc nāves. Tas ir saistīts ar bausli "neatlikt apbedīšanu". Latvijā tas tiek ievērots, cik vien iespējams, taču dažreiz praktisku apsvērumu dēļ tiek ļauts nedaudz atlikt bēres.
Bēru ceremonija notiek pie kapsētas vai kapličā. Lielākoties tiek lasīti psalmi, tiek runātas atvadu runas un tiek dziedātas īpašas lūgšanas, piemēram, "El Male Rachamim" – lūgšana par aizgājēja dvēseli. Viss notiek ļoti vienkārši un atturīgi, jo ebreju tradīcijās bēres nav domātas aizgājēja godināšanai, bet viņa dvēseles mierināšanai.
Zārks parasti ir vienkāršs un koka, bez liekiem rotājumiem, lai paātrinātu ķermeņa atgriešanos zemē, kā to nosaka Mozus bauslība.
Apbedīšana
Apbedīšanas laikā tuvinieki paši met pirmās saujas zemes uz zārka, kas simbolizē piedalīšanos svētajā pienākumā. Bieži vien tiek ieturēts klusums, un pēc tam atkārtoti tiek dziedāta lūgšana "Kaddish" – piemiņas lūgšana, kurā tiek slavēts Dievs, nevis runāts par nāvi.
Sēru periods
Pēc bērēm sākas sēru periods – "šiva". Tas ilgst septiņas dienas, kuru laikā tuvinieki sēž mājās, nēsā sēru drēbes un pieņem līdzjūtības apmeklētājus. Šajās dienās viņi nelieto izklaides, neskaita naudu un nedodas ārpus mājas, izņemot īpašos gadījumos.
Pēc tam seko "šelošim" – 30 dienu piemiņas laiks, kad tiek turpinātas lūgšanas par aizgājēju. Gadā tiek atzīmēta "jahrtzeit" – nāves gadadiena, kad ģimene aizdedzina īpašu piemiņas sveci un lūdz "Kaddish".
Kapi un pieminekļi
Ebreju kapos pie kapa parasti neliek puķes, bet noliek nelielu akmentiņu. Tas simbolizē pastāvīgu piemiņu un cieņu, jo akmens nenovīst kā zieds.