Vecticībnieku bēres: sīks tradīciju izklāsts
Vecticībnieku bēres atšķiras ar dziļu garīgumu un cieņu pret senču noteikto kārtību. Katra rituāla daļa ir simboliska un piepildīta ar ticības saturu. Zemāk aprakstīts, kā noris bēres saskaņā ar vecticībnieku kanoniem.
- Nāves konstatācija un sagatavošana
Tiklīdz cilvēks mirst, tuvinieki sakrustē viņa rokas uz krūtīm, pieliek krustiņu un aizdedzina sveces. Ja iespējams, klātesošie sāk tūlītēju psaltīrijas (Psalmu grāmatas) lasīšanu, kas turpinās gandrīz nepārtraukti līdz bērēm.
- Mazgāšana un savans
Mirušais tiek mazgāts ar tīru, siltu ūdeni, bieži vien ar pievienotu pelnu vai zāļu novārījumu. Mazgāšanu veic cilvēki no kopienas, parasti viena dzimuma. Tas tiek darīts klusi, ar lūgšanām.
Pēc mazgāšanas ķermenis tiek ietērpts savanā — īpašā, baltā audumā. Tas nav vienkārši drēbes gabals, bet apzināti šūts pēc tradīcijas — bez kabatām, bez rotājumiem, ar piešūtu krustu. Sievietēm tiek uzvilkta galvas sega (šalle), vīriešiem — galvas sega vai palags virs pieres.
Zārks ir vienkāršs, bez spīdīgiem metāliem vai rotaslietām. Zem galvas tiek likts spilvens ar pelniem vai zemi, kā piemiņa par zemes izcelsmi. Krūšu rajonā novieto krustiņu vai rožukroni.
- Lūgšanas un dziedājumi
Līdz pat izvadīšanai pie zārka lasa psaltīriju. Ja nav lasītāja, vismaz lūdzas “Tēvs mūsu” un “Kungs apžēlojies” cik iespējams. Ir svarīgi, lai dvēsele netiktu atstāta viena, kamēr nav apglabāta.
- Izvadīšana un apbedīšana
Bēru dienā, ja iespējams, tiek noturēta molitva (lūgšanu dievkalpojums) pie mirušā. Dažkārt vecā ticībā nav pilna liturģiskā izvadīšana kā pareizticībā, taču dzied dziedājumus, piemēram:
Tad zārku iznes — ne ar kājām pa priekšu, bet ar galvu (atšķirībā no jaunpareizticīgās prakses). Apbedīšana notiek ar seju pret austrumiem, kā Kristus otrās atnākšanas gaidā.
Pie kapa notiek pēdējās lūgšanas, zārks tiek nolaists bez steigas, klātesošie trīs reizes pārmet krustu un pieliek sauju zemes ar vārdiem:
“Zeme tev un pelni — līdz augšāmcelšanai”.
- Piemiņas maltīte un turpmākās lūgšanas
Pēc bērēm tiek rīkota piemiņas mielasts (klasts), kur ēdiens ir vienkāršs, bieži gavēņa rakstura. Tā ir nevis svinēšana, bet lūgšanu turpinājums. Maltītes laikā tiek pieminēts mirušais, lasa psalmus vai klusē.
Svarīgas ir arī piemiņas dienas:
3. diena – Kristus augšāmcelšanās simbols,
9. diena – eņģeļu pielūgsme,
40. diena – īpaši svarīga, kad dvēsele, pēc ticības, stājas Dieva priekšā.