Zārks ir viens no senākajiem un simboliski nozīmīgākajiem elementiem nāves un bēru rituālos. Tas nav tikai praktisks līdzeklis aizgājēja miesas transportēšanai un apbedīšanai, bet arī dziļi simbolisks priekšmets, kas atspoguļo cieņu, mīlestību un pēdējo atvadīšanos no aizgājušā. Dažādās kultūrās un reliģijās zārkam tiek piešķirta īpaša nozīme, un tā izskats, forma un materiāls bieži vien ir cieši saistīts ar vietējām tradīcijām un ticējumiem.
Zārka izvēle bieži ir ļoti personisks lēmums, kas atspoguļo aizgājēja dzīvesveidu, statusu vai pat viņa pēdējo gribu. Mūsdienās zārki tiek izgatavoti no dažādiem materiāliem – visbiežāk no koka, bet arī no metāla vai bioloģiski noārdāmiem materiāliem, kas ir piemēroti videi draudzīgai apbedīšanai. Koks, īpaši ozols vai priede, simbolizē dabiskumu un cieņu. Dārgākos zārkos tiek izmantoti grezni apdares materiāli, samts, metāla detaļas un ornamentāli rotājumi.
Kristīgajā tradīcijā zārks simbolizē cilvēka pāreju no laicīgās dzīves uz mūžību. Tas bieži tiek novietots baznīcā vai kapličā uz dievkalpojuma laiku, un tā klātbūtne palīdz sērojošajiem emocionāli sagatavoties atvadām. Daudzviet ir arī ierasts atstāt nelielus personiskus priekšmetus zārkā, kā veidu, kā godināt aizgājēju.
Kopumā zārks ir vairāk nekā tikai apbedīšanas priekšmets – tas ir cieņas, piemiņas un simbolisku pāreju nesējs. Tā nozīme bēru rituālos paliek nemainīga, lai gan mainās formas un materiāli, un tas joprojām ir neatņemama daļa no atvadīšanās procesa visā pasaulē.