Līķauti ir sena un simboliski bagāta bēru tradīciju sastāvdaļa, kas tiek izmantota, lai pārklātu mirušā ķermeni vai zārku. Tie kalpo gan praktiskam, gan garīgam mērķim – pasargā ķermeni un vienlaikus izsaka cieņu, godu un svētumu aizgājējam. Līķauti ir sastopami daudzās pasaules kultūrās un reliģijās, katrā ar savu unikālu nozīmi un pielietojumu.
Tradicionāli līķauti tiek izgatavoti no auduma – zīda, lina, kokvilnas vai samta –, bieži baltā vai tumšā krāsā, atkarībā no kultūras konteksta. Baltie līķauti simbolizē šķīstību, gaismu un dvēseles atbrīvošanu, savukārt melni vai tumši audumi saistīti ar sērām, ciešanām un atvadīšanos. Dažos gadījumos līķauti tiek rotāti ar reliģiskiem simboliem, krustiem, izšuvumiem vai aizgājēja piederības zīmēm, piemēram, karogu militārpersonām.
Kristīgajās tradīcijās līķauts bieži tiek izmantots, lai pārklātu zārku baznīcas vai kapličas ceremonijas laikā, simbolizējot mirušā cilvēka vienlīdzību Dieva priekšā un garīgu aizsardzību. Ebreju reliģijā līķauts (tallits vai īpašs linu apvalks – tachrichim) ir neatņemama daļa no apbedīšanas rituāla. Savukārt musulmaņu tradīcijās mirušais tiek ietīts baltā audeklā (kafan), kas uzsver vienkāršību un pazemību nāves priekšā.
Līķauta izmantošana šodien saglabā savu nozīmi arī modernās bēru ceremonijās – tas ir cieņas apliecinājums, kas simbolizē miera vēlējumus aizgājējam un norobežo dzīvo pasauli no mūžības. Tas kļūst par pēdējo simbolisko apskāvienu, ko dzīvie sniedz aizgājušajam.