Kā pārdzīvot zaudējuma sāpes 2018-01-18T10:30:12+00:00

Pacelties pāri bēdām un zaudējuma sāpēm – tas nenozīmē aizmirst…
Tas nozīmē pieņemt nāves realitāti un pilnvērtīgi dzīvot arī pēc šī zaudējuma.
Pēc psihologu domām:

  • Pirmajā brīdī, nāves ziņu saņemot, tā mūs satricina. Satricinājums ir tik liels, ka neaptveram to, kas noticis. Mēs gan dzirdam par kāda tuva cilvēka nāvi, bet nespējam to pieņemt kā notikušu realitāti, neticam un noliedzam. Šāds emocionāls stāvoklis gan ir īslaicīgs – tikai pirmajās dienās. Drīz vien mūsu sākotnējās izjūtas mainās – mēs apzināmies notikušo, bet sāpes paliek. Sēru ilgumu ietekmē dažādi apstākļi un to mijiedarbība. Dažkārt tās ir dažas nedēļas vai mēneši, bet, ja miris ļoti tuvs cilvēks, sēras var būt garākas – vismaz gadu vai vēl ilgāk. Ir ļoti svarīgi, lai sēru sākuma posmā mums līdzās būtu cilvēki, ar kuriem var dalīties sēru pārdzīvojumos. Pirmo divu vai trīs nedēļu laikā sērotājs jāatceras, jābūt līdzās, jāatbalsta un jācenšas stiprināt.
  • Ir svarīgi zaudējuma sāpes neapspiest sevī. Stāvot pie tēva kapa, mazais Jānītis sāka raudāt, bet radiniece iečukstēja ausī: “Turies taču kā vīrs! Neraudi!” Viņš centās, bet asaras ritēja. Mūsdienu psiholoģija iesaka tieši pretējo: lai sērotāji raud, arī vīrieši. Speciālisti iesaka atļaut šīm emocijām izplūst. Sēru laikā ir ieteicams raudāt, līdz pamazām sasniedzam to stāvokli, kad spējam teikt: “Pietiek man katru dienu raudāt.. Ir jādzīvo tālāk!” Ja sēras tiek apspiestas, nospiestas zemapziņā, tās var pāriet depresijā un atstāt sliktu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselību un it īpaši uz psihi.
  • Ir svarīgi, lai pirmajās stundās pēc nāves ziņas saņemšanas līdzās ar sērotāju būtu cilvēks vai vairāki, kas palīdz sagatavoties bērēm, bēru mielasta rīkošanai un citiem neatliekamajiem darbiem. Tiem nav noteikti jābūt pašiem tuvākajiem radiem vai draugiem, bet svarīgi, lai tie būtu aktīvi, izlēmīgi cilvēki ar labām organizatora spējām.
  • Sērojošais cilvēks ir jāuzklausa. Dalīties savās domās ar citiem sērotājam ir ļoti svarīgi. Palīdzot gatavoties bērēm, sērojošais nav jāatbrīvo no darāmā, bet jāiesaista aktīvā līdzdalībā. Vēlams, lai viņš būtu pastāvīgi nodarbināts – vai nu bēru viesu apzināšanā un mielasta gatavošanā vai citās nepieciešamās lietās, kas palīdz sērotājam nenoslēgties sevī.
  • Lai mazinātu zaudējuma sāpes, vainas apziņu, ka neesam darījuši mirušā tuvinieka labā visu iespējamo, neesam pateikuši kaut ko labu, ko vajadzēja pateikt, vai arī īsi pirms tuvinieka nāves nav notikusi savstarpēja piedošana, mēs varam šīs izjūtas izteikt rakstveidā, piemēram, vēstulē, kas būtu rakstīta mirušajam. Pat ja nāve nav bijusi pēkšņa, paliek daudz nepateiktā, neizrunātā. Mēs varam rakstīt šo vēstuli. To nevajag mirušajam, bet mums. Nevajadzētu baidīties kļūt smieklīgam, jo vēstuli taču nav kur nosūtīt. Mēs varam uzrakstīto vienkārši sadedzināt. Svarīgi, ka, to rakstot, atbrīvojamies no smagās nepateikto vārdu nastas. Un šādi mēs kļūstam daudz brīvāki, izlīdzinājušies ar aizgājēju.
  • Pirms bērēm, mirušā atpazīšanas procedūras vai citām ar tuvinieka nāvi saistītām smagām darbībām jāizvērtē savs veselības stāvoklis un nepieciešamības gadījumā jākonsultējas ar ārstu par nomierinošu medikamentu lietošanu.
Saņemt zvanu
+
Saņemt zvanu